Dzintaru rajons izveidojies uz Bulduru muižas zemes, tās rietumu daļā, kas robežojas ar Majoru muižu. 1871. gadā sāka izdot gruntsgabalus gar tagadējo Dzintaru (Jermolaja, Edinburgas) prospektu, turpinot Bulduros iesākto regulāro plānojumu ar taisnām ielām un vienāda lieluma gruntsgabaliem.

Attēlā: Robežu (Turaidas) iela ar skatu jūras virzienā.

20. gs. 20. gadu beigas–30. gadu sākums. 

 

Bulduru muiža piederēja Krievijas valstij, kuras ķeizars tolaik bija Aleksandrs II. Par godu viņa meitas lielkņazes Marijas precībām ar Lielbritānijas karalienes Viktorijas dēlu Edinburgas hercogu Alfrēdu 1874. gadā jaunizveidotais rajons un tā galvenā iela nosaukta Edinburgas vārdā. Līdz ar dzelzceļa līnijas Rīga–Tukums atklāšanu 1877. gadā ierīkota arī Edinburgas dzelzceļa stacija.

 

No prestižām savrupmājām līdz neogotikas pilij

Gar toreizējo 1615 metrus garo Edinburgas prospektu gruntsgabalus iegādājās turīgi un izglītoti vācu, krievu un arī latviešu izcelsmes ļaudis, kas uzcēla reprezentablas un pazīstamu arhitektu projektētas vasarnīcas.

Attēlā: Edinburgas pludmale ar peldu laipām un peldu ratiem.

20. gs. sākums.

 

Starp tiem bija arī pirmais profesionālais latviešu arhitekts Jānis Baumanis. Viņš savu grezno villu uzcēla tagadējā Dzintaru prospekta un Āraišu ielas stūrī, kur no 1877. gada līdz ēkas nodegšanai 1883. gadā pavadīja vasaras kopā ar radiniekiem un daudzajiem draugiem, latviešu inteliģences un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem. Gādājot par ērtībām, J. Baumanis bija viens no pirmajiem, kas jūrā iebūvēja peldu laipas un iekārtoja ceļu no vasarnīcas līdz dzelzceļa pieturai.

 

Attēlā: Kristapa Morberga vasarnīca un dārzs Dzintaros.

1937. gads. Foto: E. Feldweg Rīgā.

 

Arī pazīstamais latviešu būvuzņēmējs un mecenāts Kristaps Morbergs 19. gs. 80. gadu vidū uzcēla savu miniatūru koka neogotikas pili ar apbrīnojamiem efektiem, kā, piemēram, koka ēkas apšūšana ar vara plāksnēm. K. Morberga izveidotais unikālais ēku komplekss ar botānisko dārzu Dzintaru prospektā 52/54, kas pēc viņa nāves novēlēts Latvijas Universitātei, ir atjaunots un pieejams sabiedrības apskatei.

 

Izveidojas Kulakciems

Apbūve gar tagadējo Edinburgas prospektu (Kara iela, Gagarina prospekts) veidojās 19. gs. beigās. Zemesgabali te bija mazāki un galvenokārt tika celtas īres vasarnīcas un pansijas. Līdz Pirmajam pasaules karam valsts izpārdeva gruntsgabalus gar Turaidas (Robežu) ielu, no dzelzceļa līdz Ķemeru (Vecrīgas) ielai, kā arī savus lauku gruntsgabalus sadalīja pie Lielupes dzīvojošie zemnieku māju saimnieki. Cenas bija augstas, tāpēc īpašumus galvenokārt iegādājās turīgie Rīgas namīpašnieki, banku ierēdņi, tirgotāji, kuri cēla gan dzīvojamās ēkas, gan vasarnīcas. Šo rajonu nodēvēja par Jaunedinburgu, kuras nosaukumu mūsdienās saglabājusi iela. Nelielo gruntsgabalu un šauro ielu rajons upes krastā tika saukts arī par Kulaku ciemu (Kulakciems). “Nāca nauda bez pūlēm, auga turība un morāls pagrimums: pirka nevajadzīgas lepnas mēbeles, gramofonus, plātījās ar naudu, radās skaudība, nesaticība, strīdi, dzeršana, kaušanās. Idilliskā Avotgala nosaukuma vietā uzradās rupjais Kulakciema vārds,” tā savās atmiņās vietvārda izcelšanos skaidroja vietējā iedzīvotāja Elizabete Dumpe 1975. gadā. Vietvārds bija tik populārs, ka tas atzīmēts 20. gs. 20. gadu sākuma pilsētas kartēs.

 

No “Avotiem” līdz “Dzintariem”

Pieaugot Edinburgas iedzīvotāju un atpūtnieku skaitam, 1907. gadā starp Bulduru un Edinburgas staciju tika ierīkota vēl viena pieturvieta, kuru nosauca par “Edinburgu I”, bet sākotnējo Edinburgas staciju pārdēvēja par “Edinburgu II”. Kad Latvijas Dzelzceļa virsvalde 1929. gadā pieņēma lēmumu par dzelzceļa staciju nosaukumu latviskošanu, Edinburgu I nosauca par “Avotiem”, bet Edinburgu II – par “Dzintariem”. Vietējiem iedzīvotājiem bija pretrunīgi viedokļi par jaunajiem nosaukumiem. Avotu nosaukumu vairums atbalstīja, jo Lielupes krastā atradās Avotu zemnieku mājas, bet Dzintaru nosaukums radīja neizpratni. Vasarnīcu īpašnieku biedrība pat lūdza atjaunot vecos staciju nosaukumus. 20. gs. 30. gadu presē bieži lietots paralēli gan Edinburgas, gan Dzintaru vietvārds. 30. gadu otrajā pusē par Dzintariem sāka saukt visu bijušo Edinburgas rajonu. 60. gados Avotu stacijas pieturvietu slēdza, bet Dzintaru pieturvietu pārcēla nedaudz uz priekšu Rīgas virzienā. Jaunā Dzintaru stacijas ēka uzcelta 1980. gadā.

 

Jūrmalas lepnums visos laikos

Dzintaru rajona un Jūrmalas pilsētas slavenākais un atpazīstamākais objekts ir Dzintaru koncertzāle, kas iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Tā uzcelta vēsturiskā vietā, kāpu zonā, kur jau 1897. gadā atvēra Edinburgas kūrmāju ar koncertdārzu. Lai organizētu mākslinieciski augstvērtīgus koncertus, Rīgas Jūrmalas pilsētas valde 20. gs. 30. gados nolēma uzcelt slēgtu koncertzāli. 1936. gadā pēc arhitektu Aleksandra Birzenieka un Viktora Mellenberga projekta bijušās kūrmājas dārzā uzbūvēja koka koncertzāli. Tā bija veidota no vieglām konstrukcijām, un sarīkojumiem to varēja izmantot tikai vasarās. Ēkas greznākā daļa ir pret Turaidas ielu vērstā koncertzāles fasāde, kas 2015. gadā atjaunota. Liela vērtība piemīt nama vestibilu greznojošajiem jūrmalnieka mākslinieka Anša Cīruļa gleznojumiem. 1960. gadā ēkai uz dārza pusi piebūvēta vasaras koncertestrāde ar pārsegumu (arhitekts Modris Ģelzis). 2006. gadā uzcelts jauns biļešu kases paviljons, bet 2015. gadā pabeigta ēkas rekonstrukcija un pazemē izbūvēts ieejas vestibils. Pēc šīs rekonstrukcijas Dzintaru koncertzāle ir nozīmīga koncertu norises vieta visa gada garumā.

 

Mākslinieku iemīļota vieta

Dzintari ir viens no raksturīgākajiem un labāk saglabātajiem Jūrmalas rajoniem ar vēsturisko plānojumu un koka apbūvi. Tikai Dzintaru prospektā vien atrodas 14 valsts un vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļi un pieci valsts nozīmes mākslas pieminekļi. Dzintaru rajons ar pludmali ir bijusi arī mākslinieku iemīļota vieta, un te uzņemti vairāku kinofilmu fragmenti. Pazīstamā gleznotāja Jāzepa Grosvalda tēvs Frīdrihs Grosvalds bija advokāts, namīpašnieks un ilggadējs Rīgas Latviešu biedrības priekšnieks, kuram jau 19. gs. 90. gados Edinburgā piederēja divstāvu vasarnīca. Līdz Pirmajam pasaules karam Grosvaldu ģimenes vasarnīcā bieži viesojusies arī Jāzepa Grosvalda māsasmeita Mērija Grīnberga, kuras dzīves stāsts iemūžināts dokumentālajā filmā “Mērijas ceļojums”. Filmas pirmie kadri uzņemti Dzintaros 2016. gadā.

 

Viena no jaunākajām un populārākajām atpūtas vietām Dzintaros ir Dzintaru mežaparks starp Dzintaru prospektu un Edinburgas prospektu, kas atklāts 2008. gadā. Parkā atrodas rotaļu laukumi dažādu vecumu bērniem, celiņi skrituļslidotājiem un gājējiem, skeitparks, strītbola laukumi. Tā centrālais objekts ir 38 metrus augstais metāla konstrukcijā veidotais skatu tornis. Parks darbojas visu gadu.