Buļļuciema izveidošanās Lielupes grīvā saistīta ar senajiem satiksmes ceļiem un Buļļu muižu (Buļļumuiža, Bullenhof, Bullen Hoff). Pirmo reizi tā minēta 1495. gadā, kad Livonijas ordeņa mestrs iedalīja Johannam Buldrinkam (arī Johans Bildrings vai Bulderings) zemesgabalu pie Lielupes, ko agrāk lietojis Johanns Bulle, un pārceltuvi pie Buļļiem (Bullen).

Attēlā: Bulduri. Lielupe pie Bulduriem, priekšplānā pārceltuves piestātne, upes vidū – prāmis.

Skats uz Bražām. Ap 1911. gadu.

 

No pārceltuves līdz zvejnieku lielsaimniecībām

1755.–1758. gadā Lielupe izlauza savu ceļu uz jūru Buļļumuižai pa vidu. Buļļumuižas daļu, kas palika Lielupes kreisajā krastā, tagadējā Jūrmalas pilsētā, sākotnēji dēvēja par Plosta galu, jo te vairākus gadsimtus bija pārceltuve un plosta krogs. Līdz pat 1825. gadam, kad jauno plosta vietu ierīkoja Bulduros, Buļļu muižai bija izņēmuma tiesības uz pārceltuvi, kas ilgu laiku bija tās galvenais ienākumu avots.

 

Lielākā daļa Buļļu pastāvīgo iedzīvotāju nodarbojās ar zvejniecību. Tikai 1910. gadā muižas zemes starp Tīklu, Loču un Vikingu ielām sadalīja vasarnīcu apbūvei; 1912. gadā Buļļos bijušas 60 ēkas. Atšķirībā no citām peldvietām Buļļi bija klusa atpūtas vieta, ko 20. gadsimta sākumā bija iecienījuši Rīgas teātru aktieri.

 

Lai ieviestu jaunus zvejniecības saimniekošanas paņēmienus, 20. gadsimtā Latvijā dibināja zvejnieku biedrības. 1924. gadā Buļļu un Vakarbuļļu zvejnieki izveidoja biedrību “Neptuns”, kas vēlāk pārtapa sabiedrībā. 1947. gadā tika dibināts Rīgas Jūrmalas zvejnieku artelis, ko vēlāk nosauca par “Uzvaru”.

 

60. gados Lielupes grīvā tika uzbūvēta zvejas osta, kam bija liela nozīme saimniecības tālākā attīstībā. 70.–80. gados zvejnieku kolhozs “Uzvara” kļuva par vienu no galvenajiem Jūrmalas pilsētas ražošanas uzņēmumiem, kas nodarbojās ne tikai ar zveju un zivju apstrādi, bet arī ar dārzkopību, celtniecību un dažādiem remontdarbiem. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas kolhozu likvidēja un izveidoja akciju sabiedrību “Jūraslīcis”, kas 2002. gadā bankrotēja.

 

Tagad Buļļuciems atkal kļuvis par klusu atpūtas vietu, kurā populārākie apskates objekti ir Ragakāpas dabas parks ar izzinošām dabas takām un Jūrmalas Brīvdabas muzejs. Jūras krastā ir redzama Buļļuciema bāka (celta 1956. gadā), kas ir vienīgā bāka Jūrmalā. Rajona ekonomisko attīstību sekmē Jūrmalas osta Lielupes grīvā.

 

Bulduros – zemkopībai derīgas zemes

Jūrmalas pilsētas apkaimes – Bulduri, Stirnurags, Lielupe un Dzintari – izveidojušās uz Bulduru muižas zemēm (Buldurmuiža, Bilderliņi, Bilderingshof, Buldering). Nosaukuma daudzveidību var skaidrot ar sākotnējā īpašnieka uzvārda dažādo rakstību un izrunu. 17. gadsimta vidū hercogs Jēkabs nopirka no Kurzemes muižnieku Bilderingu dzimtas Bulduru muižu, kas kļuva par valsts muižu. Tās centrs atradās pie Lielupes, tagadējās Bulduru Dārzkopības vidusskolas (dibināta 1910. gadā) teritorijā, jo te bija zemkopībai derīga zeme. Arī pirmās zemnieku–zvejnieku mājas tika uzceltas muižas apkārtnē, Krūzes, Niedru un Tvaikoņu ielu rajonā. Muižas saimniecību 19. gadsimta 20. gados papildināja plosta vieta un krogs Vienības prospekta galā.

 

Attēlā: Bulduri. Vienības prospekts ar skatu upes virzienā.

Ēka celta 20. gs. sākumā. 20. gs. 20. gadi.

 

1833. gadā Buldurmuižas klētī ierīkotās telpās uzsākta vasarnieku uzņemšana. Jau 19. gadsimta 40. gados tika iznomāti gruntsgabali pie Lielupes, bet 50.–60. gados – gruntsgabali mežā, netālu no jūras, vasarnīcu apbūvei gar Bulduru (Lielo), Vidus un Meža prospektiem, sākot ar Krišjāņa Barona ielu, kas iezīmē robežu starp Bulduru–Dzintaru rajonu. Šo regulārā plānojuma vasarnīcu rajonu ar vienāda lieluma zemesgabaliem vēlāk nodēvēja par Jaunbilderliņiem, bet zemes ap muižu – par Vecbilderliņiem.

Turpinot dalīt zemesgabalus Bulduru prospektā, tas izstiepās gandrīz 4 kilometrus garš. Pie Buļļu un Bulduru robežas (33. līnijas rajonā) atradās Rīgas arhibīskapa vasarnīca ar pareizticīgo baznīcu un iekoptu parku. 1909. gadā tai līdzās uzcēla dzelzceļnieku sanatoriju.

 

Buldurus, īpaši Jaunbuldurus, bija iecienījuši turīgie Rīgas vācu tautības iedzīvotāji, kuri vēlējās klusu un mierīgu atpūtu savos īpašumos. Pēc viņu ierosmes, Bulduros 1889. gadā tika uzcelta luterāņu baznīca (arhitekts Hermanis Hilbigs) vasaras kūrviesu apkalpošanai. Baznīca ir zināma arī kā Meža kapela (Waldkapelle). Padomju laikā baznīcā bija ierīkots arhīvs, bet tagad tur atkal notiek dievkalpojumi.

 

Līdztekus dzelzceļa līnijas izbūvei 1877. gadā tika atklāta Bulduru stacija, kas bija pirmā pieturvieta Rīgas jūrmalas teritorijā. Tradicionālā koka stacijas ēka tika nodedzināta 1944. gadā, bet 1947. gadā uzbūvēta jauna funkcionālisma stila mūra celtne (arhitekts Vilis Ozoliņš).

 

Jaunbulduri pārtop par Lielupi

Lai nodrošinātu ērtāku satiksmi uz Buļļu ciemu un Jaunbulduru tālāko galu, 1913. gadā Bulduru muižas teritorijā tika atklāta vēl viena pieturvieta, ko nosauca par Buļļiem. Sākotnēji bija tikai nojume, bet vēlāk tika uzbūvēta koka stacijas ēka, kas saglabājusies līdz mūsdienām. 1932. gadā staciju pārdēvēja par Lielupi (Bulduru un Lielupes stacijas ir arhitektūras pieminekļi). Tikai pēc Otrā pasaules kara Lielupes stacijas nosaukumu sāka piedēvēt vēsturiskajai Jaunbulduru teritorijai, tagadējai Lielupes apkaimei. Nosacītās rajona robežas ir pludmale ziemeļos, dzelzceļš un Vikingu iela dienvidos, 9. līnija rietumos un 36. līnija austrumos.

 

Mūsdienu Lielupes rajons jau sen bijusi iecienīta vieta tajā notiekošo sporta aktivitāšu dēļ. Pirmie jahtklubi Jūrmalā izveidoti 20. gados.

 

Pirmās ziņas par tenisa laukumiem un tenisa spēlēm Lielupē parādījās 1932. gadā. Oskara Kalpaka prospektā darbojas tenisa centrs “Lielupe”, kurā notiek starptautiskas sacensības, Eiropas čempionāti, Deivisa kausa sacensības. Padomju laikā Lielupes malā tika uzcelts sporta stadions “Jaunība”, kura vietā 2003. gada beigās savu darbību uzsāka “Līvu akvaparks”.

 

Uz Stirnuragu reiz bēgušas stirnas

Lielupes apkaimei piekļaujas Stirnurags (Rehstand, Klau), kas izveidojies uz Bulduru muižas zemes. Savu nosaukumu tas ieguvis no stirnām, kas, bēgdamas no vilkiem, peldējušas pāri Lielupei uz jūrmalas mežiem. Pastāvīgie iedzīvotāji lielākoties nodarbojušies ar zvejniecību. Te bijušas vairākas mājas ar vienādu nosaukumu “Klauvas”, kuru dēļ, iespējams, šī vieta 1911. un 1914. gada kartēs nosaukta par “Klau”. 20. gadsimta 20. gados šo vietu iecienījuši atpūtnieki no Rīgas, jo tā bija Rīgas un dzelzceļa stacijas “Buļļi” tuvumā. Pastāvīgo vasarnieku vajadzībām te bija uzceltas nelielas vasarnīcas.

 

Mūsdienās Stirnurags izceļas ar skaistiem skatiem. Bulduru un Lielupes rajonā ir saglabājušās daudzas arhitektoniski vērtīgas ēkas ar kultūrvēsturisku nozīmi, ar kurām saistīti vairāku desmitu izcilu Latvijas personību dzīvesstāsti.