Asari (Assern) minēti jau 1713. gadā Slokas baznīcas grāmatā. Vietas nosaukums saistīts ar Lielasaru un Mazasaru zvejnieku mājām, kas atradās jūras kāpās toreizējā Šaušu ciema (Mellužu–Asaru zemes) rietumu galā. Abu rajonu attīstībā ir daudz kopīga, jo šīs zemes kopā ar Majoriem ilgstoši bija Nurmuižas baronu Firksu privātīpašums.

Attēlā: Asari. 20. gs. sākums.

Jūrmalas zemeņu sākums – Asaros

19. gadsimta sākumā Kāpu ielas vietā bija līkumots ceļš, gar kuru dalīti pirmie vasarnīcu gruntsgabali Asaros. Pēc dzelzceļa izbūves 1877. gadā izdeva nomā zemesgabalus abās tā pusēs, bet 1909. gadā sadalīja teritoriju starp dzelzceļu un Viņķu purvu.

 

Arī zemeņu audzēšanas pirmsākumi Jūrmalā saistīti ar dzelzceļu. 1877. gadā kāds Asaru vasarnīcas īpašnieks francūzis Kortezī iestādīja savā dārzā zemeņu stādus, kurus uzdāvināja arī Asaru stacijas priekšniekam Gailim. Izrādījās, ka tieši Asaru–Mellužu rajona smilšainā augsne pēc rūpīgas apstrādāšanas deva bagātīgu zemeņu ražu un peļņu. Tieši Asaru stacijā speciālos vagonos, kas bija pievienoti vilcienam, iekrāva zemeņu kastes, kuras sūtīja pārdošanai uz Rīgu, bet 20. gadsimta sākumā – arī uz Krieviju.

 

Vaivari iegūst savu nosaukumu

Pirmā stacija Asaros bija tradicionāla koka ēka, kuru 1917. gadā nodedzināja krievu karaspēks, atkāpjoties no Jūrmalas. Tās vietā 1926. gadā uzcēla jaunu mūra ēku (arhitekts Pēteris Feders), kas saglabājusies līdz mūsdienām un ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Kad 1927. gadā Asaru rietumu pusē ierīkoja vēl vienu pieturvietu un vēlāk uzcēla arī koka stacijas ēku, pieturvietas nodēvēja par “Asari I” un “Asari II”. Lai izvairītos no pārpratumiem, kurus radīja līdzīgie nosaukumi, 1938. gadā stacija “Asari II” kļuva par “Vaivariem”. Pieturvietas nosaukums ar laiku tika attiecināts uz visu apkārtējo rajonu.

 

Pirmās sanatorijas Rīgas jūrmalā

Attēlā: Asaru kūrmāja. 20. gs. sākums.

 

Asaros dibināta arī viena no pirmajām sanatorijām Rīgas jūrmalā. 1899. gadā Krievijas ģenerālmajora kundze un Sarkanā Krusta Rīgas komitejas priekšniece Jekaterina Margolli uzcēla sanatoriju turīgu ģimeņu bērniem. 1905. gadā te uzturējās Krievijas–Japānas karā ievainotie kareivji.

 

Latvijas Sarkanā Krusta Asaru sanatorija turpināja darboties arī 20. gados. Kopš 1927. gada te ārstējās kara invalīdi un pieaugušie kaulu tuberkulozes slimnieki. 1931.gadā sanatoriju likvidēja un ēkas pārņēma Žēlsirdīgo māsu savienība atpūtas nama ierīkošanai un Jaunatnes Sarkanais Krusts – bērnu vasaras kolonijas ierīkošanai.

 

No “Arteka” līdz sanatorijai un skolai

1945. gadā, paplašinot teritoriju, te atvēra vispārēja tipa bērnu sanatoriju “Arteks”. Vasarās uz sanatorijas bāzes izveidoja starptautisku pionieru nometni “Latvijas Arteks”. Vienlaikus tajā varēja uzņemt 175 bērnus. 70. gados tā kļuva par bērnu sanatoriju “Vaivari”, bet 1992.gadā to pievienoja republikas rehabilitācijas centram “Vaivari”. 1996. gadā vēsturiskajā sanatorijas ēkā atvēra Vaivaru pamatskolu.

 

Pirms Pirmā pasaules kara Asaros neilgu laiku pastāvēja sākumskola, bet 1920.gadā dibināta Rīgas Jūrmalas pilsētas 4.pamatskola. Kopš 1983.gada skolas ēkā darbojās Jūrmalas Jauno dabas draugu centrs, kas mūsdienās pārtapis par Jūrmalas Bērnu un jauniešu interešu centru.

 

Bibliotēka, atrakciju parki un muzeji

Pirmā bibliotēka Asaros atvērta 1948. gadā, kas, mainot nosaukumu un atrašanās vietu, darbojas arī mūsdienās. 70.–80. gados Mirdzas ielā bija atvērts Asaru kultūras nams, bet Kāpu ielā līdz 20. gadsimta beigām atradās Jaunatnes atpūtas parks ar atrakcijām, deju grīdu un nelielu skatuvi. 1998. gadā Atbalss ielā atklāja ūdens atrakciju parku “Nemo”, kas savu popularitāti zaudēja pēc “Līvu akvaparka” atklāšanas. Vaivaros, Kāpu ielā, kopš 2008. gada atvērta privāta izstāžu zāle “I. O.”, bet Asaros, Dzelzceļa ielā, nu jau vairākus gadus darbojas privāto kolekciju muzejs “Nellija”.

 

Mūsdienās pazīstamākais sabiedriskais objekts Asaru–Vaivaru rajonā ir nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari”, kuru atvēra 1992.gadā. 1993.gadā tas ieguva nacionālā rehabilitācijas centra statusu, un kopš tā laika izveidojies par medicīniskās rehabilitācijas, veselības un sociālās aprūpes, izglītības un zinātnes valsts nozīmes objektu – lielāko šāda tipa medicīnas iestādi Latvijā.

 

Vieta, kur klusībā pavadīt vasaru

1930. gada ceļvedī Asari raksturoti kā “pēdējā Jūrmalas pilsētas peldvieta (..) ar daudzām zemeņu plantācijām, ieslēgta ar priežu mežu, īsta atpūtas vieta, kur klusībā un ērtībā var pavadīt vasaru; vasarnīcas nelielas un lētas”. Jau 19. gadsimta 70. gados vairākas vasaras te pavadīja pazīstamā vācu dziedātāja un rakstniece Monika Hunniusa, 19. un 20.gadsimta mijā – rakstnieks Rūdolfs Blaumanis un gleznotājs Janis Rozentāls, 30.gados – aktieris un režisors Mihails Čehovs.

 

Senas Asaru zvejnieku dzimtas ģimenē dzimis latviešu profesionālās tēlniecības vecmeistars, 30.gados iecienīts portretists Augusts Bija (1872–1957). Viņa dzimtas īpašumā Kāpu ielā 64 novietota tēlnieka Gļeba Panteļejeva veidota piemiņas zīme. Asaru–Vaivaru rajonā dzīvojis aktieris un režisors Alfreds Amtmanis-Briedītis, režisore Vera Baļuna, gleznotāji Edgars Bauze un Rolands Beitners, tēlniece Elita Pureniņa, rakstnieks un satīriķis Andrejs Skailis (Vite), zobārsts un literāts Kārlis Jannaus, skolotājs un Rīgas Jūrmalas ģimnāzijas direktors Eduards Urpens, kolekcionārs Mārtiņš Pormanis, grafiķis Imants Ozoliņš. Par dzīvi Asaru–Vaivaru rajonā varam uzzināt arī Rolanda Beitnera grāmatā “Jūras romantiķa memuāri”, kas publicēta 2017.gadā.

 

Asaru kapsēta

Īpašs apskates objekts ir Asaru kapsēta, kas iesvētīta 1866. gadā, bet pirmie apbedījumi tajā ir no 19. gadsimta pirmās puses. Te apbedīti daudzi ievērojami un pazīstami jūrmalnieki. 1909. gadā uzcelta kapliča ar greznu ieejas portālu un zvanu torni (valsts nozīmes arhitektūras piemineklis). Kapsētas austrumu daļā 1928. gadā izveidoti Brāļu kapi, kur apbedīti vairāk nekā 200 nezināmu karavīru, kas Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu laikā karojuši frontes pretējās pusēs. 1939. gadā te atklāts tēlnieka Mārtiņa Šmalca šūnakmenī veidotais piemineklis.