Mūsdienās Majori, īpaši Jomas iela, tās apkārtne un pludmale, ir populārākā tūristu izklaides, atpūtas un iepirkšanās vieta Jūrmalā. Grūti iedomāties, ka 19.gs. vidū tagadējās Jūras, Jomas un Lienes ielas apvidū bija grūti izbrienams, slapjš mežs, kurā ganīja lopus.

Attēlā: Majori, koncertdārzs ar estrādi, aizmugurē viesnīca "Jūrmala",

pa kreisi Jomas iela ar veikaliem. 20. gadsimta 30. gadi.

 

Pirmās zemnieku un zvejnieku saimniecības Majoros izveidojās pie Lielupes līkuma. Līdz pat 19. gs. senākais centrs šajā rajonā bija Majoru krogs (Majoren Krug), saukts arī par Kabakas krogu, jo atradās Lielupes krastā pie Kabakas raga, kas sen jau ieskalots upē. Pirmā muižas ēka Majoros uzcelta tikai 19. gs. sākumā, un tad arī radies senais Majoru nosaukums “Majorenhof” (Majoru muiža), kā to dēvēja līdz pat 1919. gadam. Tā kā Lielupes ūdeņi apdraudēja upes malā esošās senākās celtnes – krogu, smēdi un senāko muižas ēku –, tās tika nojauktas un pārvietotas. Ap 1910. gadu tālāk no upes, Konkordijas ielas galā, uzcēla jauno Majoru muižas dzīvojamo ēku (arhitekts Vilhelms Bokslafs). Visilgāk, no 1924. gada līdz 2007. gadam, ēkā atradās Valsts Majoru bērnu nams.

 

Ierodas pirmie vasarnieki

Kad 1824. gadā ierīkoja jauno plosta vietu pie Bulduru muižas, taisnākais ceļš no Rīgas uz jūrmalu veda no pārceltuves cauri Bulduriem, Dzintariem un Majoriem līdz Dubultu krogam un tālāk. Pirmie vasarnieki Majoros apmetās pie kalēja muižas tuvumā, bet pirmie vasarnīcu gruntsgabali izdoti nomā pie Dubultu robežas 1834. gadā. Tā kā Majoru muiža bija dzimtīpašums, līdz pat 1920. gadam zemi te varēja nomāt, bet nevarēja nopirkt.

 

Attēlā: Jomas iela. Skats Tirgoņu ielas virzienā. 20. gadsimta 20. gadi. 

 

Attēlā: Skats uz Majoru Jūras paviljonu. 20. gadsimta sākums.

Majoru attīstība par populāru peldvietu un Rīgas jūrmalas saviesīgās dzīves centru aizsākās 19. gs. vidū, kad bija nodrošināta regulāra tvaikoņu satiksme ar Rīgu un Jelgavu, notika aktīvs zemesgabalu nomas process, veidojās ielu tīkls.

 

Koncertdzīve pārceļas uz Majoriem

Īpaši nozīmīgs Majoru vēsturē ir 1870. gads, kad Fridrihs Alberts Horns (Friedrich Albert Horn, 1833–1893) uzbūvēja viesnīcu un iekārtoja koncertdārzu Jomas un Omnibusa ielas stūrī. Tā paša gada maijā gan viesnīcas viesību zālē, gan koncertdārzā notika pirmie vokāli instrumentālie koncerti un spēlēja kapela. Hornam koncertu piedāvājumu ziņā nācās konkurēt ar Dubultu kūrmāju, tomēr 19. gs. beigās mūzikas dzīves centrs pārvietojās uz Majoriem. Svarīgs notikums ne tikai Jūrmalas, bet visas Latvijas kultūras vēsturē ir pirmais latviešu komponistu mūzikas koncerts Horna koncertdārzā 1905. gada 31. jūlijā.

 

Horna iesākto darbu turpināja viņa znots, viesnīcas restorāna pārzinis Kristians Vāce (Christian Watze/Wazze). 1898. gadā viņš uzbūvēja Tirgoņu ielas galā Jūras paviljonu, kur atskaņoja populāru mūziku izklaidei. Kad paviljons nodega, 1909. gadā tā vietā uzbūvēja jaunu.

 

1913. gada lielais Majoru ugunsgrēks līdz ar 32 ēkām Jomas ielā nopostīja arī pirmo kinematogrāfu Jūrmalā (1896), Horna viesnīcu un koncertdārzu. Starpkaru periodā jaunā Rīgas Jūrmalas pilsēta šajā vietā izveidoja pilsētas publisko dārzu ar estrādi, kurā 30. gadu sākumā notika arī koncerti.

 

Pirmās biedrības un kultūras iestādes

Majoru iedzīvotāji un vasarnieki vienmēr bijuši sabiedriski aktīvi. 19. gs. 70. gados dibināta Majoru peldu biedrība un Rīgas Jūrmalas Brīvprātīgās ugunsdzēsēju biedrības Majoru nodaļa, bet 1882. gadā – Majoru–Dubultu Labdarības biedrība, kuras ēka kļuva par vietējo iedzīvotāju kultūras un izglītības centru. Drīz pēc tam dibināts arī biedrības teātris, publiskā bibliotēka, koris, darbojās mākslas sekcija. Biedrība par savu mērķi bija izvirzījusi uzcelt ēku, kurā būtu vieta skolai. Jau 1884. gada sākumā tā sāka darboties par biedrības līdzekļiem jaunuzceltajā mūra ēkā Rīgas ielas un Smilšu ielas stūrī. Te savas skolas gaitas uzsācis pazīstamais majornieks grafiķis, gleznotājs un lietišķās mākslas meistars Ansis Cīrulis (1883–1942), kurš ir Latvijas Republikas pirmās pastmarkas un karoga standarta autors. 1935. gadā Majoru–Dubultu Labdarības biedrība savā ēkā kopā ar vēl divām biedrībām izveidoja Jūrmalas Latviešu biedrību. Majoru skolas ēka ir vairākkārt pārbūvēta un mainījusi savu nosaukumu (tagad – Majoru vidusskola), bet tajā ir saglabājušās vēsturiskās kāpnes, kases telpa un sarīkojumu zāle.

 

Arī pirmās mākslinieku izstādes Jūrmalā ir saistītas ar Majoriem, kas apliecina šīs peldu vietas popularitāti. Viena no senākajām dokumentētajām ziņām ir par Baltijas mākslas izstādi 1904. gadā, kas notikusi Zīberga (Seeberg) vasarnīcā Jomas ielā. Tajā eksponēti Vilhelma Purvīša un Jaņa Rozentāla darbi, t. sk. viņa slavenais diplomdarbs “Pēc dievkalpojuma” (“No baznīcas”).

 

Tradīcijas turpinās

Arī padomju laikā un mūsdienās Majorus raksturo aktīva kultūras un izklaides dzīve. 1949. gadā atklāta pirmā ekspozīcija tagadējā Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jāņa Pliekšāna ielā. 1960. gadā dibināta Jūrmalas Mūzikas vidusskola, kas līdz pagājušajam gadam atradās Smilšu ielā. Arī 1962. gadā dibinātā Jūrmalas pilsētas muzeja pirmā mājvieta bija Majoros, kur tas atgriezās 1997. gadā. Horna koncertdārza tradīcijas turpina Jūrmalas Kultūras centrs, kas darbojas atjaunotā, 60. gados celtā kinoteātra ēkā. Majoros ir atvērtas divas privātas mākslas galerijas – “Inner Light” Omnibusa ielā un galerija “Jūrmala” Jomas ielā, kas ir populārākā iela Majoros.

 

Par dzīvi Majoros var izlasīt arī divās atmiņu grāmatās, kuras publicējuši Andris Balodis (“Labrīt, pasaulīt!”, 2006) un Pēteris Strubergs (“Jūrmalas sirds atmiņu lokos”, 2015).