Kad 1959. gadā likvidēja Rīgas rajona Slokas pilsētu, tajā dzīvoja 9361 iedzīvotājs. Tas bija absolūti lielākais iedzīvotāju skaits Slokas pašvaldības 176 gadu pastāvēšanas laikā. Kopš 1925. gada Slokas pilsētā ietilpa arī Braņķuciems (Braņķu ciems, Brankciems), Bažciems (Bāžciems, Bāžu ciems), Kaugurciems (Kauguru ciems) un toreiz tikai daļēji apbūvētie mūsdienu Kauguri.

Attēlā: Sloka var lepoties ar senāko dievnamu Jūrmalā. Pirmā luterāņu baznīcas ēka uzbūvēta 1567. gadā. 

Slokas baznīcas tagadējā ēka, kas vairākkārt pārbūvēta, uzcelta 1854. gadā.

 

Kopš 13. gs. vidus tagadējo Jūrmalas pilsētas teritoriju Lielupes kreisajā krastā pārvaldīja vācu Livonijas ordenis, kas 1255. gadā noslēdza līgumu ar Rīgas pilsētu. Tajā minēta Slokas upīte, kas devusi vārdu Slokai. Apdzīvotas vietas izveidošanos pie Lielupes un Slocenes agrākās lejteces (tagad Vecslocene) veicināja seno ūdens un sauszemes satiksmes ceļu tuvums. 1520. gadā vācu ordenis pie Slocenes uzbūvēja ūdensdzirnavas un to apkārtnē izdalīja pirmos gruntsgabalus apbūvei. Pie Slokas robežām, aiz ūdensdzirnavām izveidojās vēlākais Bāžu ciems, bet vēl tālāk, starp Lielupi un Jāņupītes lejteci, Klāvam Frankam iedalītā zeme kļuva par Braņķu muižu (vēlāko Braņķu ciemu).

 

Nozīmīgs amatniecības un tirdzniecības centrs

Pēc ordeņa sabrukuma 1561. gadā Kurzemes hercogs Gothards Ketlers pievienoja savai hercogistei Sloku ar visu jūrmalas pussalu līdz Lielupes grīvai. Slokas muiža bija hercoga īpašums, kas veicināja Slokas attīstību ne tikai par nozīmīgu satiksmes, bet arī par amatniecības un tirdzniecības centru. Hercoga Jēkaba valdīšanas laikā, 17. gs. vidū, Slokā darbojās metālu veltuve, kaļķu, vara un stikla darbnīcas. Netālajā Kaugurciemā bija ierīkota osta ar vairākām noliktavām. Preču transportēšanai izmantoja ūdensceļu no Kaņiera ezera pa Sloceni caur Dūņeri (Dūņezeru) un Slokas ezeru līdz Slokas ūdensdzirnavām un tālāk uz Lielupi. Lai laivas, kuras vilka pāri dzirnavu dambim, to nebojātu, izraka apvadkanālu. 1678. gadā hercogs Jēkabs apmaiņas ceļā iegādājās no Lestenes Firksa Kauguru ciemu, kas kopš 16. gs. veidojās kā apdzīvota vieta ar zvejnieku–zemnieku mājām un krogu. Pēc hercoga nāves saimnieciskā dzīve Slokā un Kaugurciemā panīka.

 

1783. gadā noteica jaunu robežu starp Kurzemes hercogisti un Krievijas impēriju. Sloku un jūrmalas pussalu pievienoja Krievijas Vidzemes guberņai. 1785. gadā Slokai piešķīra tirdzniecības miesta tiesības, kas ļāva būvēt rātsnamu un iecelt pilsētas pārvaldi; tajā laikā Slokā bija 20 mājas.

 

Attēlā: Slokas apbūves centrā ir Tirgus laukums.

 

Slokas plānojums tās vecākajā daļā radies pēc 1785. gadā apstiprinātā apbūves plāna. Tā pamatā ir Tirgus laukums un perpendikulāri novietotā L. Paegles un Raiņa iela. Slokas miesta zemes pirmo reizi uzmērītas 1830. gadā, kad nospraustas tā robežas.

 

Peldu viesi ierodas no Jelgavas un Rīgas

Nākot cieņā jūras peldēm, Kurzemes muižniecība izvēlējās pa vasaru apmesties Engurē, Plieņciemā, kā arī Kauguros, kur pirmie peldu viesi ieradušies ap 1809. gadu. Kauguri bija iecienīta Jelgavas pilsoņu atpūtas vieta, kuru atmiņās apraksta vācu gleznotājs Jūliuss Dērings. Atklājot diližansu un tvaikoņu satiksmi, biežāk ieradās peldu viesi no Rīgas. Tomēr piedāvāto ērtību un sabiedriskās dzīves ziņā Kauguri nevarēja sacensties ar citām, Rīgai tuvākajām peldvietām.

 

No mazdārziņiem un zvejnieku saimniecībām līdz fabrikām

 

Attēlā: Slokas stacija atklāta 1877. gadā.

 

Dzelzceļa un Slokas stacijas izbūve 1877. gadā, pilsētas tiesību piešķiršana 1878. gadā veicināja Slokas attīstību.

 

 

Attēlā: 1896. gadā dibināta Baltijas celulozes fabrika,

lielākais Jūrmalas rūpniecības uzņēmums 20. gs. (nosaukums daudzkārt mainīts).

 

Braņķu ciemā 20. gs. sākumā darbojās divas cementa fabrikas, kas izmantoja Bāžu ciema dolomīta slāņus. 19. gs. beigās Bāžciemā uzcēla vējdzirnavas graudu malšanai. Mūsdienās bijušie akmeņlauztuvju karjeri pie dzirnavām kļuvuši par jūrmalnieku iecienītu atpūtas un peldu vietu.

 

Arī pēc Pirmā pasaules kara Slokā darbojās vairāki rūpniecības uzņēmumi, daudzveidīgas tirdzniecības iestādes. Pilsētas iedzīvotāji piepelnījās ar ogu, augļu, sakņaugu audzēšanu un pārdošanu. Kaugurciemā 20. gadu vidū bija 31 zvejnieku saimniecība. 20. gadu beigās te sākās vasarnīcu būve.

 

Padomju laikā Slokā atvēra jaunas ražotnes – fabriku “Tehnoinform”, adījumu un galantērijas izstrādājumu fabriku “Jūrmala” u. c.

Attēlā: Rajonā starp Sloku un Talsu šoseju 60. gados uzsāka daudzdzīvokļu ēku celtniecību,

ar laiku izveidojot Kauguru daudzstāvu dzīvojamo namu rajonu, lielāko Jūrmalā.

 

21. gs. Sloka un Kauguri ir vienota telpiska struktūra, saglabājot mazpilsētai raksturīgo Slokas vēsturisko centru starp dzelzceļu un Lielupi. Savu identitāti izdevies saglabāt arī Kaugurciemam, pateicoties vēsturiskajai dabas un apbūves ainavai ar neregulāru plānojumu. Tagad te izveidojies savrupmāju dzīvojamais rajons.

 

Visvairāk jūrmalnieku – Slokā un Kauguros

Sloka ir ne tikai sens saimnieciskais centrs. Tā var lepoties ar senāko dievnamu Jūrmalā. Pirmā luterāņu baznīcas ēka uzbūvēta 1567. gadā, un līdz 1851. gadam apkārtējo jūrmalas ciemu iedzīvotāji bija saistīti ar Slokas draudzi. Tagadējā ēka, kas vairākkārt pārbūvēta, uzcelta 1854. gadā. Pirmās skolas Jūrmalā dibinātas Slokā 18. gs. Mūsdienās Slokā un Kauguros dzīvo lielākā daļa Jūrmalas iedzīvotāju, tāpēc te atrodas vairums pilsētas izglītības iestāžu. Vecākā ir Slokas pamatskola, tās ēka uzcelta 1911. gadā.

 

Attēlā: Slokas pamatskola ir Jūrmalā vecākā skola, ēka uzcelta 1911. gadā.

 

Tai līdzās atrodas Jūrmalas sporta stadions “Sloka”, kas renovēts 2007. gadā. Elektrības pirmsākumi Jūrmalā arī jāmeklē Slokā, kur 1897. gadā Baltijas celulozes fabrikas ģenerators deva pirmo strāvu. Pilsētā ir bijusi pat privāta observatorija, kuru Slokas ārsts un astronoms Kārlis Žiglevics 1908. gadā ierīkojis sava doktorāta bēniņos.

 

Slokā vienmēr ritējusi rosīga sabiedriskā un kultūras dzīve. Pirmās biedrības bija Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība (1873) un Labdarības biedrība ar kori un bibliotēku (1887). Arī Baltijas celulozes fabrikas dibinātājs un pirmais direktors Arveds Ungerns-Šternbergs, būdams Slokas draudzes priekšnieks (1898–1920), aktīvi iesaistījās pilsētas sabiedriskajos notikumos.

 

Attēlā: 1967. gadā atklāja fabrikas kultūras namu,

kas 20 gadus bija galvenā kultūras iestāde Slokā un Kauguros.

 

1999. gadā bijušajā kinoteātra ēkā atvēra Kauguru Kultūras namu.

 

Spilgtas personības

Sloka un tās apkārtne bija un ir dzīves, darba un atpūtas vieta daudzām spilgtām personībām. Te varam minēt ilggadējo pilsētas vecāko (1893–1910), Slokas Sadraudzīgās biedrības (1902) pirmo priekšnieku latvieti Jēkabu Štūlu; Slokas draudzes pirmo latviešu tautības mācītāju un dzejnieku Eduardu Zeibotu; pazīstamo mākslinieku, bērnu grāmatu autoru un ilustratoru Albertu Kronenbergu, kas dzimis Braņķu ciemā. Slokā dzimis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris gleznotājs Jēkabs Apinis. Kauguros savu mūža nogali pavadīja tēlnieks Arvīds Kravinskis. Arī pazīstamais fotomākslinieks Jānis Kreicbergs dzimis, mācījies un dzīvojis Slokā (arī Kauguros).

 

Attēlā: 1919. gada 18. maija Kaugurciema kauja kapteiņa Paula Zolta vadībā.

 

Gadsimtu laikā Sloka ir piedzīvojusi gan ugunsgrēkus un mēra epidēmijas, gan daudzus karus. Atrodoties Rīgas tuvumā, tai bija stratēģiska nozīme. Tikai pēc Slokas ieņemšanas ienaidniekam ceļš uz galvaspilsētu bija brīvs. Šo notikumu liecinieki ir kritušo karavīru kapi un piemiņas vietas Slokā un tās apkārtnē. 1919. gada 18. maija Kaugurciema kauja kapteiņa Paula Zolta vadībā, ir viena no varonīgākajām Latvijas Neatkarības kara epizodēm. Kaujas vietā uzcelts piemineklis un labiekārtota tā apkārtne.